Taču tiklab Londona, kā ari citas lielākās Anglijas pilsētas ilgus gadus atradās ārpus mazā Herberta redzesloka. Viņa vecāki iepazinās kādā muižā, kur tēvs strādāja par jaunāko dārznieku, bet māte par apteksni. Tas bija stūrītis «vecās labās Anglijas», kur dzīve joprojām ritēja saskaņā ar iepriekšējā gadsimta likumiem. Pēc kāzām jaunais pāris par saviem nelielajiem ietaupījumiem iegādājās krāmu bodi Bromlijā, Kentas grāfistē. Tur stipri trūcīgos apstākļos arī piedzima nākamais rakstnieks.
Puišelis auga tipiskā angļu sīkpilsoņu ģimenē, kas sevi pieskaitīja pie tā dēvētās vidusšķiras un lepojās ar to, ka cēlusies nevis no amatniekiem vai zemniekiem, bet gan no krodziniekiem, diližansu kučieriem vai dārzniekiem, kuri kalpojuši senu, aristokrātisku dzimtu saimniecībās.
Astoņu gadu vecumā Herbertam Velsam, kā viņš pats vēlāk atzina, laimējās. Salauzis kāju, viņš bija spiests ilgu laiku pavadīt gultā un, garlaicības mākts, sāka lasīt grāmatas. Šajos mēnešos viņam atklājās gluži jauna pasaule, kurā bez britu karaļ- nama, lordiem, dieva un bībeles svētajiem eksistēja arī citas zemes un tautas, ko savos darbos tik spilgti bija attēlojuši Feni- mors Kupers, Tomass Mains Rīds, Roberts Lūiss Stīvensons un Zils Vems …