Es stāstīju viņam par kompānijām un paten­tiem, par nepieciešamību turēt slepenībā savas me­todes un tehnoloģiju. Šķita, ka Keivors no tā visa saprot tikpat maz kā es no viņa matemātikas. Viņa mazajā, sārtajā sejā parādījās apmulsuma izteiksme. Viņš stostīdamies iebilda, ka netiecoties pēc bagā­tības, bet es uz to nemaz neklausījos. Viņam jākļūst bagātam, un nav tur ko stostīties. Es liku viņam sa­prast, kas es esmu par vīru un ka man ir vērā ņe­mama pieredze veikala lietās. Es neteicu, ka esmu bankrotējis un parādos, jo tas bija tikai pagaidām, bet pacentos atrast ticamu izskaidrojumu acīm re­dzamajai pretrunai starp savu finansiālo vērienu un pašreizējo pieticīgo dzīves veidu. Un gluži nema­nāmi, kā jau tādi projekti mēdz izvērsties, mēs no­nācām līdz keivorīta monopolam. Viņš izgatavos šo vielu, un es gādāšu par tās reklāmu.

Es kā dēle turējos pie «mēs» — «jūs» un «es» man neeksistēja.

Keivors domāja, ka ienākumus, par kuriem es ru­nāju, vajadzētu izlietot zinātniskajai pētniecībai, bet tas, protams, bija jautājums, ko mēs varējām izlemt vēlāk.

—   Labi jau, labi! — es sacīju. — Pats svarīgākais tagad ir izgatavot jauno vielu.

—    Kad mums būs šī viela, — es saucu, — neviena māja, neviena fabrika, neviens cietoksnis, neviens kuģis nevarēs bez tās iztikt! Tā būs vēl universālāk pielietojama nekā patentētas zāles! No desmit tūk­stoš tās pielietošanas veidiem nav neviena tāda, kas mūs nepadarītu bagātus, Keivor, pasakaini bagātus!