Turklāt viņš bija bērnišķīgs! Ja viņam izdotos iegūt šo vielu, tā ar nosaukumu «keivorīts» vai «kei- vorīns» tiktu nodota nākamajām paaudzēm, viņu uzņemtu par locekli Karaliskajā dabzinātņu veicināšanas biedrībā, viņa, zinātnes slavenības, portrets parādītos žurnālā «Nature» un tā joprojām. Tikai par to domāja Keivors! Ja es nebūtu gadījies tuvumā,
1 Un tas viss. (Franču vai.) (Tulk.)
viņš izsviestu šo «bumbu» pasaulē gluži tāpat, it kā būtu atklājis kādu jaunu odu sugu. Un tur tā gulētu un čūkstētu kā viena otra sīka atziņu sprikstīte, ko zinātnieki uzšķīluši un nometuši mūsu vidū.
To aptvēris, par galveno runātāju kļuvu es, un tagad Keivors bija tas, kas laiku pa laikam ieteicās: «Turpiniet!» Es pielēcu kājās un staigāju pa istabu, žestikulēdams kā divdesmit gadu vecs jauneklis. Es pūlējos viņam ieskaidrot, kādi ir viņa pienākumi un atbildība — mūsu pienākumi un atbildība. Es apgalvoju, ka mēs varētu kļūt pietiekami bagāti, lai izdarītu jebkurus sociālus pārkārtojumus, kādus vien gribētu, ka mēs varētu pakļaut sev un pārvaldīt visu pasauli.