krāsni, bet pēc tam ļaut tam lēni atdzist. Ja viņa ap- loķini bija pareizi, jaunās vielas veidošanās procesam vajadzēja sasniegt pēdējo stadiju, kad masas Itemperatūra būs nokritusies līdz sešdesmit grādiem pēc Fārenheita. Bet gadījās tā, ka, Keivoram nezinot, bija radušās domstarpības par krāsns uzraudzīšanu, (libss, kas līdz šim bija par to rūpējies, piepeši sadomāja šo pienākumu uzvelt bijušajam dārzniekam, aizbildinādamies, ka ogles esot tikpat kā zeme, jo tiekot raktas, tādēļ galdniekam tās lāpstot nepienā- koties; kādreizējais dārznieks savukārt apgalvoja, ka ogles esot metāliska vai rūdai līdzīga viela, tātad kurināšana jāuzņemoties Spargusam, kurš turklāt vēl esot pavārs. Bet Sparguss pastāvēja uz to, ka kurtuve jāapkalpo Gibsam, jo viņš esot galdnieks un ogles neesot nekas cits kā pārakmeņojies koks. Taču Gibss pārstāja kurināt, un arī neviens cits to nedarīja, bet Keivors bija pārāk aizņemts ar interesantām problēmām par lidojošu mašīnu no keivorīta (neņemot vērā gaisa pretestību un dažus citus faktorus), lai pamanītu, ka kaut kas nav kārtībā. Un viņa izgudrojuma priekšlaicīgā piedzimšana notika tieši tajā brīdī, kad viņš nāca pāri laukam pie manis uz pēcpusdienas tēju un pārrunām.
Es kā šodien atceros šo notikumu. Ūdens jau vārījās, viss bija sagatavots, un, izdzirdējis pazīstamo «zzmm, zzmm», es izgāju verandā. Keivora mazais, kustīgais stāvs iezīmējās melns pret rudenīgo saulrietu, un labajā pusē viņa mājas skursteņi pacēlās pāri brīnišķīgās krāsās zaigojošam koku pudurim. Tālumā blāvi zilgmoja Vīldenas pakalni, bet pa kreisi, plašs un mierīgs, dūmakā gulēja purvs. Un tad pēkšņi…!