Skursteņi uzsprāga gaisā, sašķīzdami ķieģeļu lūzā, tiem sekoja mājas jumts un dažādi mēbeļu gabali. Tad pāri visam uzšāvās milzīga, balta liesma. Koki
pie mājas līgojās un locījās, un to nolauztie zari lidoja uz uguns pusi. Manas ausis apdullināja pērkonam līdzīgs grāviens, kas padarīja mani ar vienu ausi kurlu uz visu mūžu, un visapkārt plīsa logu stikli.
Es paspēru trīs soļus no verandas Keivora mājas virzienā, un tūlīt pat mani sagrāba vējš. Vienā momentā svārku stērbeles bija uzrautas man uz galvas, un es pilnīgi pret savu gribu pa kaklu pa galvu tiku nests uz Keivora pusi. Tai pašā acumirklī svelpjošais gaisa vilnis sagrāba izgudrotāju, apsvieda apkārt un atrāva no zemes. Es redzēju, ka viens manas mājiņas skursteņa jumtiņš nokrīt sešus jardus no manis, palēkdamies aizkūleņo kādas divdesmit pēdas un tiek aizrauts virpuļa centra virzienā. Keivors, ķepurodamies ar visām četrām, noplanēja atkal zemē, kādu gabalu vēlās velšus, tad pierausās kājās un tika pacelts un aiznests pa gaisu milzīgā ātrumā, līdz beidzot nozuda starp sapluinītajiem, sakropļotajiem kokiem, kas locījās pie viņa mājas.