Es cieši uzlūkoju Keivoru. Līdz šim es biju pārāk izbrīnījies, lai aptvertu, ka visas manas cerības sabrukušas.
— Ko jūs tagad domājat darīt? — es jautāju.
— Visupirms, ja jūs man aizdosiet dārza liekšķe- rīti, es kaut cik notrausīšu zemi, ar kuru esmu no- mūrējies, un tad, ja atļausiet izmantot jūsu mājas ērtības, nomazgāšos vannā. Pēc tam mēs varēsim lēnā garā parunāties. Man šķiet, būtu prātīgi, — viņš uzlika zemjainu plaukstu uz manas rokas, — ja šis pasākums paliktu mūsu noslēpums. Es zinu, ka esmu nodarījis lielus postījumus — iespējams, ka šur tur apkaimē pat dzīvojamās mājas ir drupās. Bet, no otras puses, es nevaru samaksāt par šiem postījumiem, un, ja to patiesais cēlonis nāktu zināms atklātībā, tas tikai radītu skaudību un mēģinājumus kavēt manu darbu. Saprotiet, nav iespējams paredzēt visu, un es, risinot tik svarīgu teorētisku problēmu, nevaru atļauties ne mirkli sevi apgrūtināt ar praktiskiem apsvērumiem. Vēlāk, kad jūs liksiet lietā savu praktisko prātu un keivorīts tiks laists apgrozībā — tā to saka, vai ne? — un dos mums tādus ienākumus, kā jūs cerat, mēs varēsim norēķināties ar cietušajām personām. Bet ne tagad, ne tagad. Ja nebūs cita izskaidrojuma, cilvēki šais laikos, kad meteoroloģijas zinātne ir tik zemā līmenī, to visu piedēvēs ciklonam. Varbūt tiks vākti ziedojumi un, tā kā mana māja ir sagruvusi un nodegusi, es saņemšu krietnu summu kompensācijas, kas būs ārkārtīgi noderīga, lai turpinātu mūsu pētījumus.