Ahā, jūs sākat saprast! Gaiss, kas atradās visapkārt keivorītam, ar milzīgu spēku triecās virsū gaisam virs keivorīta un spieda to augšup mežonīgā plūsmā, virs keivorīta nonāku­šais gaiss momentā zaudēja svaru, savukārt tika dzīts augšup, izlauzās cauri griestiem un norāva jumtu .. . Saprotiet, izveidojās tāds kā atmosfēras fontāns, it kā skurstenis atmosfērā. Un, ja pati kei- vorīta plāksne nebūtu bijusi vaļīga un netiktu aiz­rauta šajā skurstenī, vai jūs varat iedomāties, kas būtu noticis?

Es padomāju.

—    Man liekas, — es teicu, — ka gaiss vēl tagad trauktos un trauktos augšup virs šās velnišķīgās vielas.

—   Pilnīgi pareizi, — Keivors sacīja. — Milzīgs fontāns .. .

—    Kas šļācas izplatījumā! Ak dievs! Tas būtu aiz­rāvis projām visu Zemes atmosfēru! Tas būtu atņē­mis pasaulei gaisu! Un visa cilvēce aizietu bojā! Šā mazā keivorīta gabaliņa dēļ!

—    Ne gluži izplatījumā, — Keivors iebilda, — bet praktiski… tikpat ļauni. Tas būtu aizrāvis gaisu projām no zemes, kā noloba mizu banānam, un aiz­sviedis to tūkstošiem jūdžu tālu. Gaiss, protams, at­kal pamazām plūstu lejup, bet pa to laiku pasaule jau būtu nosmakusi! No mūsu redzes viedokļa — neko daudz labāk kā tad, ja gaiss vispār nekad neat­grieztos!