ka, no vienas puses, sociālās atšķirības uz Mēness tiek sakāpinātas līdz bioloģiskām atšķirībām, bet, no otras puses, gluži reālam un reizē tipiskam XIX gadsimta zinātniekam Keivoram tiek pret­statīts tikpat reāls un tipisks avantūrists Bedfords, kas nospļau­jas par zinātnes atklājumiem, par unikālu iespēju pētīt Mēness dzīles un rūpējas tikai par to, lai ar nozagtajiem zelta stieņiem sveiks un vesels atgrieztos mājās. Arī Keivora sarunas ar Mē­ness iemītniekiem ir vienīgi iegansts salīdzināt uz Zemes valdošo nejēdzīgo kārtību ar it kā saprātīgi iekārtotu pasauli, kas gan ir tikai parodija par buržuāzijas loloto sabiedrības ideālu.

* * *

… Rakstnieks trīs reizes ir apmeklējis Krieviju. Viņš to redzējis carisma valgos sasaistītu, redzējis 1920. gadā — izpostītu un sagrautu, bada un aukstuma sastindzinātu. Toreiz, pēc saru­nas ar Ļeņinu Kremlī, dižais fantasts rakstīja: «Iztēloties Krie­vijas elektrifikāciju var tikai ar ļoti bagātas fantāzijas palīdzību. Es personiski nekā tamlīdzīga iedomāties nevaru.» Kad Velss pēc četrpadsmit gadiem atkal ieradās Padomju Savienībā, kon­trasts ar iepriekšējos apciemojumos redzēto viņu sajūsmināja. Būdams patiess mūsu zemes draugs, nelokāms fašisma, imperiā­lisma un imperiālistisko karu pretinieks, lielais rakstnieks gadu no gada aizvien ciešāk saistīja savas cerības ar grandiozo sociālo eksperimentu, kas norisa Padomju zemē. Tiesa, Velsa uzskati tā arī nepaguva izkristalizēties līdz marksistiskai konsekvencei un skaidrībai, tomēr mūža galā viņš nešaubīgi paziņoja: «Nākamajās vēlēšanās es balsošu par komunistisko partiju!»