Pirms Ādama
1. nodaļa
Tēli un rēgi! Neskaitāmu un neparastu tēlu virkne! Jau tad, kad man tas viss vēl bija mikla, es bieži mocījos ar jautājumu: no kurienes viņi nāk un kas rada tos savādos rēgus, kas dzīvo un darbojas manos sapņos? Šie sapņi taču ne mazākā mērā neatgādina to dzīvi, tos apstākļus, kuros es patlaban atrodos.
Šie tēli ir sabojājuši man bērnību, pārvērzdami manus sapņus par nebeidzamu murgu virkni. Un vēlāk viņi mani pārliecināja pat par to, ka es krasi atšķiros no visiem citiem, ka es esmu pretdabisks un nolādēts radījums.
Es dzīvoju, biju apmierināts un priecīgs. Bet tas bija tikai dienā. Manas naktis bija baiļu pilnas - drausmīgu mokošu un nepārvaramu baiļu pilnas.
Es iedrošinos apgalvot, ka neviens cilvēks nav cietis tik milzīgas bailes. Nē, neviens, vai tas būtu mūsdienu vai senais cilvēks.
Jo, raugi, šīs bija iedzimtas bailes - bailes, kādas cilvēks varēja just tikai sirmā senatnē, kad pasaule vēl bija jauna, nesen radīta. Tās bija bailes - lielas bailes, kuras visā garajā periodā, kuru sauc par vidējo aizvēsturisko periodu, no cilvēka nav atkāpušās ne soli.
Ko es ar to gribu teikt?
Šeit nepieciešams mans paskaidrojums, citādi mani sapņi jums nebūs saprotami. Bet man šie sapņi taču ir tik tuvi, tik skaidri.
Šai brīdī, kad es rakstu šīs rindiņas, kā dzīvi manā priekšā stāv visi tie radījumi, kuri mīt tai svešajā pasaulē. Es atrodos it kā burvīgas fantasmagorijas varā, bet jūtu un apzinos, ka šīm būtnēm, šiem rēgiem jūsu acīs nav nekādas nozīmes, nedz iekšēja vai ārēja satura.