Nu, sakiet, kāda jūsu acīs ir nozīme manai draudzībai ar Ļepausi? Vai jums šī draudzība kaut ko izskaidro? Vai Ātrkājī- tes skaistums un neizsakāmā grācija? Vai Sarkanacainā Glūniķa nevaldāmās kaislības un viņa ataviskais spēks? Ko šie fakti jums izsaka?
Gluži neko - tukša skaņa. Par tādu pašu "neko" jūs uzskatīsiet arī Ugunsļaužu un Mežaļaužu dzīvi un darbību. Ko jūs sapratīsiet no viņu mežonīgās valodas - vienbalsīgiem kliedzieniem -, kuru tonim, noskaņai un skaļumam bija jāattēlo runātāja domas un garastāvoklis?
Un kā gan jūs lai tos arī saprastu? Jums taču nav pazīstami tie apstākļi, kuros šīs, jums pilnīgi nenozīmīgās, skaņas ir radušās. Jūs taču neesat izbaudījuši, ar kādu prieku viņi atpūtās drēgnajās alās jūras malā! Jūs nepazīstiet arī to patīkamo pašsajūtu un kluso mieru, kurus tik labi pazīstu es - es, kas ne vienu reizi vien esmu no rīta līdz vakaram gulējis jūras, upes vai ezera krastā. Jūs nekad neesat arī izjutuši rīta vēja dzestro pieskārienu kailajai miesai, sēžot koka galotnē. Arī jauno kociņu mizas garša jums nav pazīstama.
Bet laikam jau stāstu vajadzētu sākt no pašiem manas bērnības laikiem.