Viņš, protams, ir mani pazinis. Noteikti, jo viņš pazina ma­nus saucienus - šīs senās un viņam tik labi pazīstamās skaņas.

Mani vecāki pārbijās.

"Bērns ir slims," māte sacīja.

"Nieki, neliels nervu uzbudinājums," tēvs noteica.

Es nekad viņiem netiku stāstījis īsto iemeslu, un viņi to ne­zina līdz pat šai dienai.

Es redzēju arī čūsku dīdītāju. Tai vakarā nekas cits nespēja saistīt manu uzmanību. Mani pārveda mājā slimu un uzbudi­nātu. Es saslimu no apziņas, ka mani nakts mocītāji tagad ir ielauzušies arī manā reālajā dzīvē.

Es biju sevī noslēdzies un noslēpumains.

Tikai vienu reizi es savas bailes izstāstīju kādam savam vienaudzim. Man toreiz ritēja devītais gads. Savu sapņu iepaidā es savam biedram diezgan skaidri aprakstīju to sen zudušo pa­sauli, kurā es, pēc manas pārliecības, kaut kad biju dzīvojis. Stāstīju par Ļepausi un mūsu izpriecām; stāstīju par Ugunsļau- dīm, viņu dzīvi un mājokļiem. Mans biedrs smējās, vēderu turēdams, un savukārt sāka stāstīt par spokiem un miroņiem, kuri naktī atdzīvojoties.

Jo vairāk es stāstīju, jo vairāk mans biedrs smējās. Es vi­ņam zvērēju pie visiem svētajiem, ka sapņos redzēto es nepār­spīlēju ne ar pušplēstu vārdu. Viņš apklusa, nolūkojās manī ar savādu skatu un atstāstīja mūsu sarunu, protams, stipri sagro­zītu, pārējiem biedriem, kuri kopš tā laika sāka no manis vai­rīties.