Lūk, svelmainās pusdienas saules stari mirdz un laistās garajā zālē. Milzīgs savvaļas vērsis mierīgi plūc zāli. Te pēkšņi zāle pašķiras un gaisā spēcīgā lēcienā pazib brūns ķermenis. Briesmīgais zvērs ir jau vērsim mugurā. Dzird lauvas rūcienu, vērša māvienu un kaulu brikšķēšanu.
Te vēl kāda aina. Kluss upes līcis, kur dzīvnieki nāk padzerties. Savvaļas zirgs stāv līdz ceļiem ūdenī un, lēni baudot, dzer ūdeni. Te pēkšņi atkal zvērs - tas pats brūnais zvērs. Lēciens, izmisuma pilns zviedziens, it kā aprautas vaimanas - un atkal kaulu brikšķēšana.
Un vēl viena aina: dabā valda sērīgs vakara klusums. Nekust ne lapiņas. Te pēkšņi dziļo klusumu pārtrauc spēcīgs rēciens - brīvs, mežonīgs rēciens no pilnas krūts, skanēdams kā pastarā bazūne. Biezoknī sākas nemierīga lapu čabēšana. Es un mani ciltsbrāļi skraidām kā izbiedētas skudras. Trīcam, sastingstam no bailēm un spiežamies cits pie cita: briesmīgais zvērs ir tuvumā.
Un tagad, redzot, ka šis briesmonis ir nekaitīgs, mani pārņem nāvīgas dusmas. Es griežu zobus kā ārprātīgs un skraidu gar būri, izrādīdams lauvam savu nicināšanu ar savādām, sapņos bieži dzirdētām skaņām.
Lauva pieceļas, piespiež purnu pie krātiņa stieņiem un nespēcīgās dusmās vēro mani ar liesmojošu skatu.