Par traģēdiju bija sausi informējis akts Nr. 34652/RS. Četri ģeologi un biologs pirms divām nedējām izkāpuši uz planētas un tūlīt pat sākuši pildīt paredzēto programmu. Kā parasts, divreiz dienā nodibinājuši sakarus ar bāzi. Pagājušas tris diennaktis pēc vietējā laika, un sakari pārtrūkuši. Rūdas vedējs «Lolits», kas atradies šajā sektorā, nolaidies uz planētas pēc 26 stundām, un tad arī atrasti pētnieku līķi. Kas ar viņiem noticis, nav zināms. Arēji un iekšēji bojājumi nav atklāti. Nepazīstama slimība? Taču rūpīga medicīniskā izmeklēšana devusi negatīvu rezultātu.

Dzinēju kaukoņa vairs neplēsa ausis… Links uzmanīgi pārbaudīja vieglo skafandru un athermetizēja lūku. Iet bija grūti, negantas vēja brāzmas nesa pār līdzenumu ugunīgus virpuļus. Dīvainu apveidu mākoņi slīdēja tik zemu, ka likās — kuru katru brīdi aizķers ažūro pētniecības stacijas kupolu.

Klusi iedūcās ieejas ierīces aparāts, slūžu kameras lēni atvērās, izlaizdamas cauri cilvēku, un noslēdzās aiz viņa…

Mazliet atvilcis elpu, Links sāka no vienas vietas apskatīt stacijas telpas. Dažas minūtes pavēroja krita kontūras, kas bija fiksējušas bojā gājušo pozas. Viņš bija pārliecināts, ka te nav jēgas meklēt cilvēku bojāejas cēloni. Noslēpumainais «kaut kas» atradās iekšienē. Tomēr viņš,/pēc paraduma pabeidza apskati. Pašās beigās apsēdās mazajā siltumnīciņā un automātiski konstatēja, ka daži augi, īpaši puķes, nav ieaugušies, turpretim graudaugi un krūmi acimredzot jūtas lieliski..

Sazinājies ar bāzi, Links paziņoja, ka ir veiksmīgi ieradies, un sāka iekārtoties uz atpūtu. Miegs nenāca. Viņš izņēma video-bloknotu, izskatīja dažas piezīmes un atkal pievērsās bojā gājušo fotogrāfijām. Viņu sejās tomēr bija kaut kas savāds! Links sāka salīdzināt tās ar trīs mēnešus vecām fotogrāfijām. Lūk, Eriss, ekspedīcijas vadītājs, pazīstams ar saviem kosmisko staipekņu pētījumiem. Pēcnāves fotouzņēmumā viņš izskatās par desmit gadiem jaunāks, ne mazāk, it kā nāve pēdējā brīdī būtu rūpīgi izlīdzinājusi grumbas, izceldama bērnišķi apaļās lūpas. Bet acis… Acis visiem bija plati atvērtas. Tajās kaut kas slēpās — bailes, izbrīns, šausmas, jūsma … Varbūt tā tikai šķita? Bet šie gandrīz visiem vienādie smaidi — līksmi, bērnišķi naivi un tīri.