Es vairs neesmu sevišķi augstās domās par Stīvenu Makeju, lai gan kādreiz man viņa vārds bija svēts. Jā, savā laikā es mīlēju viņu vairāk nekā savu miesīgu brāli. Bet, ja Stīvens Makejs patrāpītos man tagadītēs, es nu­dien neatbildu par sevi. Tas ir ārpus manas saprašanas, ka cilvēks, ar kuru es dalīju ēdienu un segu, cilvēks, ar kuru kopā pieveicu Cilkuta pāreju, varēja izrīkoties tā kā viņš. Es vienmēr uzskatīju Stīvu par goda vīru, par labu biedru, kura dabā atriebīguma vai ļaunuma nav ne tik, cik melns aiz naga.

Tagad esmu uz visiem laikiem zaudējis ticību cilvē­kiem. Kā nu ne! Es taču kopu Stīvu, kad viņš gulēja slims ar tīfu, mēs abi cietām badu pie Stjūartas iztekām, un viņš bija tas, kas izglāba man dzīvību uz Mazā Laša. Bet tagadīt, pēc tik daudziem kopā pavadītiem gadiem, es varu teikt par Stīvenu Makeju tikai vienu: savu mūžu neesmu redzējis otru tādu nelieti.

Mēs devāmies ceļā uz Klondaiku pašā zelta drudža karstumā, tūkstoš astoņsimt deviņdesmit septītā gada ru­denī, taču devāmies ceļā pārāk vēlu, lai tiktu pāri Čilku- tam pirms salnām. Stiepdami mantas uz muguras, mēs bijām nogājuši daļu ceļa, kad sāka snigt, un mums va­jadzēja pirkt suņus, lai turpinātu ceļu nartās. Tā mēs tikām pie Plankumainā. Suņi bija cenā, un mēs samak­sājām par viņu simt desmit dolārus.