Pēc izskata suns bija tā vērts. Es saku pēc izskata, jo skaistāku suni man vēl nekad nebija gadījies redzēt. Viņš svēra sešdesmit mārci­ņas un bija kā radīts iejūgam. Mēs nevarējām tikt gudri, kas tā par sugu. Tas nebija ne eskimosu suns, ne mel- muts, ne kanādiešu medību suns. Viņā bija kaut kas no visām šīm sugām, turklāt viņš izskatījās pēc baltā cilvēka suņa, jo uz vieniem sāniem starp rūsgandzelteniem un netīri baltiem blaiskumiem tam varēja saredzēt pamat­krāsu — tur bija ogļmelns plankums spaiņa dibena lie­lumā. Tāpēc mēs arī iesaucām viņu par Plankumaino.

No pirmā acu uzmetiena suns izskatījās gods godam. Kad viņš bija pie veselības, muskuļi zem ādas kustējās kā dzīvas grīstes. Pēc izskata likās, ka otrs tik stiprs zvērs nebūs sameklējams visā Aļaskā. Un arī tik gudrs ne. Ja jūs uzlūkotu šo suni, jūs teiktu, ka viņš var pavilkt vairāk nekā trīs tikpat smagi suņi. Var jau būt, bet es gan netiku to redzējis. Uz to viņam nenesās prāts. Iz­ošņāt visu ko un zagt — jā, to gan Plankumainais prata meistarīgi. Viņam piemita nudien neizskaidrojams in­stinkts: viņš nojauta, kad gaidāms darbs, un tūlīt aizla­vījās prom. Viņa prasme nozust un atkal parādīties bija pārdabiska. Bet, kad vajadzēja ķerties pie darba, viss suņa prāts izčibēja un suņa vietā palika stulbs radījums, trīcošs receklis, tā ka sirds plīsa vai pušu, raugoties uz viņu.