Reiz es saņēmu vēstuli no Stīva, un man likās, ka rakstītājs ir aizkaitināts. Viņš bija ņēmis pie sirds, ka esmu atstājis viņu ar Plankumaino. Starp citu, Stīvs rakstīja, ka izlietojis «Nāvi žurkām» saskaņā ar norādījumiem, bet no tā nekas nav iznācis.
Pagāja gads..Es atkal strādāju kantorī — un man visādā ziņā klājās labi, es pat biju kļuvis resns. Un tad ieradās Stīvs. Viņš neatnāca apsveicināties ar mani. Es izlasīju viņa vārdu tvaikoņa pasažieru sarakstā un nobrīnījos, kāpēc viņš nerādās. Tak ilgi brīnīties man nebija lemts. Kādu rītu, izgājis no mājas, ieraudzīju, ka Plankumainais pieķēdēts pie vārtu stabiņa un nelaiž iekšā pieninieku. Tai pašā rītā es dabūju zināt, ka Stīvs aizbraucis uz ziemeļiem, uz Sietlu. Es vairs nepieņēmos svarā. Sieva piespieda mani nopirkt sunim kakla siksnu ar numuru, un nebija pagājusi ne stunda, kad Plankumainais izrādīja savu pateicību, nokozdams viņas mīļoto persiešu kaķi. Man nav nekādu cerību tikt vaļā no Plankumainā. Sis suns būs kopā ar mani līdz manai pēdējai stundiņai, jo viņš nenosprāgs. Kopš viņš ir ieradies, esmu zaudējis ēstgribu, un sieva apgalvo, ka es esot pagalam izdēdējis. Pagājušonakt Plankumainais ielauzās mistera Harveja vistu kūtī (Harvejs ir mans tuvākais kaimiņš) un nokoda viņam deviņpadsmit sugas cālēnus. Man būs jāsamaksā par tiem. Citi mūsu kaimiņi saecējās ar manu sievu un atstāja dzīvokli. Strīda iemesls bija Plankumainais. Rau, kāpēc esmu vīlies Stīvenā Makejā! Man nenāca ne prātā, ka viņš var būt tāds nelietis.