Jo vairāk es domāju par šo Plankumaino, jo nāku pie ciešākas pārliecības, ka ir pasaulē lietas, kas nav zinātnei aptveramas. Neviena zinātne nespēj izskaidrot Plankumaino. Tā ir kaut kāda neikdienišķa fiziska parādība vai mistika, vai kaut kas uz to pusi, es domāju, pie tam ar krietnu teozofijas devu. Klondaika ir laba zeme. Es būtu varējis vēl šodien dzīvot tur un kļūt par miljonāru, ja nebūtu bijis tā Plankumainā. Viņš krita man uz nerviem. Es pacietu šo suni veselus divus gadus, bet tad sapratu, ka vairs nejaudāju. Tūkstoš astoņsimt deviņdesmit devītā gada vasarā es izstājos no spēles. Stīvam neko neteicu. Es vienkārši aizmuku. Uzrakstīju Stīvam zīmīti un atstāju to kopā ar paciņu «Nāve žurkām», paskaidrodams, kas ar to jādara. Plankumainā dēļ no manis bija palikuši pāri kauli un āda un es biju kļuvis tik nervozs, ka trūkos kājās un skatījos apkārt, kad tuvumā neredzēju ne dzīvas dvēseles. Un taisni brīnums, cik ātri es atguvos, līdzko biju ticis vaļā no šī suņa. Es pieņē- mos svarā par divdesmit mārciņām, pirms ierados Sanfrancisko, bet, kad kāpu uz prāmja, lai nokļūtu Oklendā, es jau biju tā atkopies, ka pat mana sieva veltīgi mēģināja saskatīt manī kaut kādas pārmaiņas.