Tajā rītā, kad kuterim vajadzēja ierasties, māte un Margo kopā ar Spiro bija devušies uz pilsētu izdarīt pēdējos iepirkumus. Es augšstāvā guldīju spirtā beigtas čūskas, kad sadzirdēju lejā savādus būkšķus un rīboņu. Gribēdams zināt, kas tur, ellē, tiek perināts, steidzos lejup. Skaņa šķita nākam no pieliekamā. Devos uz turieni un ieraudzīju sešus jaunus, muskuļotus puišus no ciemata, kuri Larija un Leslija pavadībā centās izkustināt gigantisko leduskasti. Viņiem bija izdevies to ievērojami pavirzīt uz priekšu, nodauzot vienai sienai pusi apmetuma, un Jani bija uzsviedis kastes malu sev uz īkšķa un tagad kliboja apkārt ar asiņainu mutautu ap kāju.
- Ko, pie joda, jūs tagad darāt? - es jautāju. - Jūs taču zināt, ka māte nevēlas, lai to kustinātu.
- Vai zini, aizveries un nejaucies te iekšā, - Leslijs teica. - Mēs visu lieliski kontrolējam.
- Vienkārši vācies, - Larijs piebalsoja. - Vācies un nemaisies pa kājām. Kāpēc tu nevarētu aiziet līdz molam un paskatīties, vai kuteris nav jau klāt?
Es atstāju viņus svīstam un pūšam pie gigantiskās leduskastes un devos lejup pa nogāzi, pāri ceļam uz molu. Stāvēdams pie mola, es nogaidoši vēros uz Korfu pusi, un tur gar krastu patiesi tuvojās kuteris. Es vēroju, kā tas nāca tuvāk, un brīnījos, kāpēc tas nestūrē krastā pie mola. Bija pilnīgi nepārprotami, ka kuteris grasās aizpeldēt garām. Spiro, es nospriedu, nebūs devis pietiekami skaidras instrukcijas. Pielēcu kājās un metos uz mola galu, māju ar rokām un kliedzu, un beidzot man izdevās piesaistīt tā vīra uzmanību, kas atradās uz klāja.