Viņš nesteidzīgi pagrieza kuteri pret krastu, piestūrēja pie mola, pārsvieda pār bortu enkuru un ļāva laivas priekšgalam maigi atsis- ties pret koku.
- Labrīt, - es teicu. - Vai tu esi Taki?
Viņš bija mazs, resns, brūns vīrs ar blāvām acīm krizantēmu dzeltenā krāsā. Vīrs papurināja galvu.
- Nē, - viņš teica, - esmu Taki brālēns.
- Ak tā, - es teicu, - nu jā, vienalga. Pārējie tūlīt būs klāt. Viņi šobrīd stiepj šurp leduskasti.
- Leduskasti? - viņš pārjautāja.
- Jā, leduskasti. Tā ir diezgan liela, - es teicu, - bet domāju, ka šeit ietilps.
- Lai notiek, - vīrs rezignēti noteica.
Šajā brīdī pakalna galā svīzdams, elsdams un ķildodamies parādījās zemnieku puišu bariņš, kas stiepa leduskasti, Larijam un Lesli- jam dancojot apkārt. Viņi atgādināja ieskurbušu mēslu vaboļu baru, kas stiepj milzīgu mēslu bumbuli. Lēni, šļūkādami un slīdēdami, gandrīz krizdami, reiz pat nosviezdami leduskasti, kas gandrīz noripoja no kalna, viņi virzījās pa ceļu, brīdi atpūtās un tad streipuļoja šurp pa molu.
Mols bija būvēts no laika zoba sagrauztām plankām, tā sānu balsti - no cipreses koka.