- Es vienkārši nesaprotu, - māte sacīja. - Par ko tas cilvēks vispār domāja, tā rīkodamies.
- Ak, māt, - Margo teica, - tu taču zini, kā viss notiek Korfu. Ikviens te ir traks.
- Jā, bet ne tik traks, - māte turpināja. - Nevar taču piebraukt kuteri, iekraut tajā pilnīgi svešu cilvēku leduskasti un nozust ar to, kā šoreiz.
- Varbūts viņš ir no Zante, - Spiro minēja, it kā tas visu izskaidrotu.
- Nu, nezinu. Nudien! - māte noteica. - Kāds lielisks sākums! Jūs, bērni, tiešām padarāt mani dusmīgu.
- Zini ko, māt, manuprāt, tas ir netaisni, - Margo iebilda. - Galu galā Larijs un Leslijs nezināja, ka krauj leduskasti nepareizajā kuterī.
- Viņiem vajadzēja pajautāt, - māte neatlaidās. - Iespējams, ka mēs to nekad nedabūsim atpakaļ.
- Neuztraucās, misis Darels, - Spiro teica, drūmi savilcis ģīmi.
- Es dabūts to atpakaļs. Jūs iets vien uz māju.
Tā mēs devāmies atpakaļ uz villu un gaidījām tur. Apmēram pēc trīsarpus stundām mātes nervi bija driskās.
- Esmu pārliecināta, ka viņi to iesvieduši jūrā, - viņa vaimanāja.
- Tiešām, Larij, to es tev nekad nepiedošu. Un es taču tik nepārprotami piekodināju neaiztikt leduskasti.
Šajā brīdī mēs tālumā sadzirdējām neskaidru kutera pukšķēšanu. Es izskrēju no mājas ar tālskati rokā un pārlaidu skatienu jūrai. Šaubu nekādu, molam tuvojās Taki kuteris, un uz tā klāja bija rūpīgi novietota leduskaste. Es ieskrēju pie mātes ar jaunajām ziņām.