Tieši tajā brīdī atskanēja cita kutera motora skaņas, un atska
tījušies mēs ieraudzījām otru laivu parādāmies pilsētas pusē.
- O, - Spiro teica, - tas ir Taki kuters.
- Labi, lai viņš dzenas pakaļ, - Larijs teica. - Lai viņš dzenas pakaļ.
Tikko šis te būs piebraucis, liec viņam dzīties pakaļ un atdabūt sasodīto leduskasti. Es gan nezinu, ko tas muļķis iedomājās, šitā to aizvezdams.
- Vai viņš neizrādīja nekādu pārsteigumu, - Lesijs man jautāja, - kad tu liki viņam paņemt uz klāja leduskasti?
- Nē, - es atbildēju, - viņš tikai izskatījās samulsis.
- Nav nekāds brīnums, - māte piezīmēja. - Es šādos apstākļos arī izskatītos apmulsusi.
Kad Taki laiva beidzot sasniedza molu, mēs viņam izskaidrojām kļūmīgo situāciju. Viņš bija jauks, stiegrains maza auguma vīriņš, kas draudzīgi smīnēja, demonstrēdams lielu daudzumu zelta zobu.
- Va' dzi, šiem puišiem labāk vajadzēja braukt viņam līdzi - Larijs ierosināja. - Citādi mēs nemūžam nedabūsim leduskasti no viena kutera otrā.
Seši jaunie zemnieki, sajūsmināti par izdevību izbraukt jūrā, ierausās laivā, dedzīgi tērgādami un smiedamies.
- Leslij, brauc labāk viņiem līdzi, - Larijs teica.
- Lai notiek, - Leslijs teica, - domāju, tā tiešām būs labāk.
Viņš iekāpa laivā, un tā čukināja prom pa pirmās pēdām.