Sakāpām laivā; leduskaste tika novietotas pēdējās pārtikas kravas, motors iedarbināts, un mēs kuģojām prom pa rāmajiem ūdeņiem.
- Es esmu iegādājies dažas, ēēē… ziniet… tabletes pret jūras- slimību, - Teodors nopietni teica, uzmezdams aizdomu pilnu skatienu ūdenim, kas izskatījās kā uzgleznots. - Es iedomājos, varbūt te būs kāda neliela viļņošanās, ziniet, un, tā kā esmu tik neveiksmīgs jūrnieks, domāju, ka labāk būtu veikt kādus piesardzības pasākumus.
- Nu, ja būs kāda viļņošanās, varēsiet vienu iedot ari man, - māte teica. - Es tāpat esmu ļoti slikts jūrnieks.
- Matte nedabūz jūrazzlimlbu, - Makss apgalvoja, paplikšķinādams mātei pa plecu. - Es nelaužu mattei dabūt jūrazzlimlbu.
- Interesanti, kā tu to novērsīsi? - Margo teica.
- Ķiploki, - Makss paskaidroja, - ķiploki. Taz ir zens austriešu līdzeklis. Teicama lieta.
- Tu domā - zaļus ķiplokus? - māte jautāja. - Cik riebīgi!
- Nē, nē, dārgā Margo, taz nav riebīgi, - Makss protestēja. - Taz ir kaut kas ļoti labz, tiešām ļoti labz.
- Es ciest nevaru cilvēkus, kuri ož pēc ķiplokiem, - Margo paziņoja. - Tie var vienkārši sadvašot otru gabalos.
- Bet, ja tu arī uzkod ķiplokus, - Makss aizrādīja, - tad tu vari viņuz sadvažot gabaloz.