-    Sasodīti slikts tonis, šī ķiploku ēšana, - Donalds teica, - sasodīti slikts tonis. Tikai kontinentāli tā dara.

-     Ir vispārpieņemts, ka tie ir, ēēē… ārkārtīgi veselīgi, - Teodors ierunājās. - Medicīniski pierādīta lieta.

-     Jā, es tos vienmēr pielieku ēdienam, kad gatavoju, - māte pie­balsoja. - Manuprāt, tie piešķir garšu.

-     Bet smaka ir šausmīgi skarba, - teica Leonora, izstiepusies uz klāja kā Persijas kaķis. - Es viņdien braucu autobusā uz Peremu, mani dārgie, un gandrīz nosmaku. Ikviens gremoja nenormāli lielas ķiploku daiviņas un dvašoja to visu man virsū. Es biju tuvu ģībo­nim, kamēr tiku galā.

Svens atsprādzēja akordeonu un iestutēja klēpī.

-      Ko man jums uzspēlēt, mana dārgā misis Darela? - viņš ap­jautājās.

-    Ak, es… es pat nezinu, Sven, - māte atbildēja. - Kaut ko jautru.

-     Kā būtu ar Pilsētā bij' krodziņš mazs? - Teodors ierosināja. Tā bija viena no viņa iemīļotākajām melodijām, ko viņš vienmēr klausījās ar lielu sajūsmu.

-    Ļoti labi, - Svens piekrita un sāka spēlēt.

Leslijs un Maktavišs bija iekārtojušies laivas priekšgalā. Makta- višs ik pa brīdim izdarīja dažus pietupienus un atspiešanos uz ro­kām. Neskaitot visu pārējo, viņš bija veselības fanātiķis. Zināmu sa­vas karjeras posmu viņš bija dienējis Kanādas Karaliskajā jātnieku armijā un ļoti reti ļāva citiem par to aizmirst.