Bija viena no tām rāmajām, skaidrajām zildebesu dienām, kādas visā pasaulē iespējamas vienīgi Grieķijā. Olīvkokos cītaroja cikādes, un jūra bija zila kā kustīgs debesu atspulgs. Mēs tikko bijām beiguši pamatīgas, nesteidzīgas pusdienas zem nolīkušiem, sarepējušiem olīv­kokiem, kas auga gandrīz pašā jūras malā, vienā no lieliskākajām Korfu pludmalēm. Kompānijas sieviešu daļa bija devusies peldēties un atstājusi mūs ar Lariju vienus. Mēs sēdējām sakumpuši, kūtri sniegdami viens otram milzīgu, klūdziņām appītu pudeli ar terpen­tīnam līdzīgu retsinu[1]. Dzērām un klusēdami nodevāmies apcerei. Ikviens, kas domā, ka rakstnieki satikušies mētājas ar asprātībām un plēš piparotus jokus, smagi maldās.

-     Šī gan ir laba retsina, - Larijs beidzot teica, domīgi piepildī­dams glāzi. - Kur tu to pirki?

-    Tā mazā vīreļa veikalā, - ieliņā, kas sākas Svētā Spiridona lau­kumā. Laba, vai ne?

-    Ļoti, - Larijs piekrita, turēdams glāzi pret gaismu, tā ka tā mir­dzēja blāvi kā veczelts. - Pēdējā retsina, ko pirku pilsētā, izskatījās un garšoja pēc mūļa urīna. Varbūt tā arī bija.

-    Es rīt došos uz turieni, - ieminējos. - Atvedīšu tev kādu pudeli, ja vēlies.