- Hmmmm, - Larijs teica. - Atved pārīti.
Intelektuālās sarunas nogurdināti, mēs piepildījām glāzes un no jauna iegrimām klusumā. Maltītes paliekās siroja skudras. Mazas, melnas un nevaļīgas, lielas, garkājainas un sarkanas, ar gaisā saslietām antenām kā pretgaisa aizsardzības ieročiem. Uz olīvkoka stumbra, pret kuru biju atbalstījies, vilnīja dīvainu kūniņu pūļi. Sīki, pūkaini radījumi, kas izskatījās pēc kroplīgiem un diezgan netīriem leduslāčiem.
- Ko tu šobrīd raksti? - Larijs apjautājās.
Es pārsteigts palūkojos uz viņu. Mums bija vārdos neizteikts un dokumentāli nefiksēts likums: nekad neapspriest to, ko paši saucām par "mūsu mākslu", lai nenonāktu pie ķildām un rupjas zākāšanās.
- Šobrīd neko, bet man ir kāda ideja. Patiesību sakot, man tā radās, lasot Apkārtnes noskaņu.
Larijs nicīgi nošņācās. Apkārtnes noskaņa bija viņa draugiem rakstīto vēstuļu krājums, kuru uzcītīgi bija savācis un izdevis mūsu vecais draugs Alans Tomass.
- Esmu pārsteigts, ka tas tev varējis radīt kādu ideju, - Larijs teica.
- Nu, radīja gan. Es arī iedomājos par tādu kā krājumu. Man ir daudz materiālu, kurus nekādi nevaru izmantot grāmatā. Domāju salikt tos kopā un izveidot atsevišķu grāmatu.
- Laba doma, - Larijs atzina, ieliedams sev vēl glāzi retsinas. - Nekad nelaid zudumā vērtīgu materiālu.