Tas bija brīdis, kad leduskaste varēja parādīt, uz ko tā spējīga. Māte un Spiro izsaiņoja no kastes neticamu pārtikas daudzveidību: ar ķiplokiem pildītas jēra ciskas, omārus un dažādas neparastas ēdam- lietas, ko māte bija pagatavojusi un nodēvējusi par karija pūšļiem. Dažas no tām tiešām bija karija pūšļi, bet pārējās pildītas ar citām delikatesēm. Mēs sasēdāmies lokā uz klāja un kāri ķērāmies pie ēšanas.

Kutera priekšgalā atradās liela kaudze arbūzu, kas izskatījās pēc druknu, zaļbalti svītrotu futbolbumbu grēdas. Laiku pa laikam kāds no tiem tika iesviests leduskastē un tad izzvejots un uzšķērsts. Brī­nišķīgais, rožainais mīkstums bija tik kraukšķīgs kā labākais saldē­jums, kādu vien varēja vēlēties. Es lieliski uzjautrinājos, spļaudams melnās sēkliņas pār laivas malu un vērodams, kā mazās zivtiņas tra­kā ātrumā metas tām klāt, saķer mutē un tad atkal spļauj ārā. Tomēr dažas lielākās, man par pārsteigumu, izrādījās par īstiem putekļu sūcējiem un aprija tās.

Pēc tam mēs peldējāmies, izņemot māti, Teodoru un Svenu, kas nodevās īsti mistiskai sarunai par burvestībām, spoku mājām un vampīriem, kamēr Spiro un Taki mazgāja traukus.

Bija fantastiski nirt no laivas malas tumšajos ūdeņos, jo, līdzko pieskārās ūdenim, tas zaļganajā fosforescējumā eksplodēja kā ugu­ņošanā, un jūs jutāties kā ieniris liesmās.