Viņš vienmēr centās būt sabiedrības dvēsele un par visu vairāk lepojās ar savu perfekto veselību. Viņš mēdza uzsist sev pa vēderu un teikt: "Paskat, paskat! Nemaz nav slikti cilvēkam četrdesmit piecu gadu vecumā, ko?"

Tā nu kuteris pukšķināja pāri kanālam, kas šķīra Korfu no kon­tinenta, Teodoram aizrautīgi dziedot Pilsētā bij' krodziņš mazs.

Man šis ceļš likās ārkārtīgi īss. Te bija tik daudz ko vērot - lido­jošās zivis, kaijas -, un man vajadzēja raušus aizraut Teodoru prom no pieaugušo kompānijas, lai lūgtu viņa lietpratēja padomus par jū­raszāļu fragmentiem un tamlīdzīgām interesantām lietām, kas pel­dēja garām laivai.

Tad mēs beidzot starp Albāniju un Korfu sasniedzām ārkārtīgi brūnu un izrobotu piekrasti, kas iestiepās Grieķijā, un arvien vairāk tuvojāmies krastam. Mēs pabraucām garām augstu kalnu galotnēm, kas izskatījās pēc miljonu daudzkrāsainu sveču sakusušām čoku rotām paliekām. Beidzot, naktij tuvojoties, atklājām līci, kas izska­tījās tā, it kā to cietajā klintī būtu izkodis kāds jūras briesmonis, bija apaļš pilnmēness, un mēs nolēmām, ka te varētu izveidot nometni. Smiltis bija baltas, klintis augstas un tādas kā sargājošas, tāpēc ku­teris tika uzmanīgi iestūrēts līcī, enkurs pārsviests pār bortu, un mēs apstājāmies.