-     Es vienmēr esmu uzskatījis, ka tā ir sasodīti muļķīga ideja, - Larijs paziņoja. - Ja sievietei ir glīta seja, viņai vajadzētu to rādīt. Vienīgais, kam es piekritu, būtu aizbāznis mutē, lai viņa tik daudz nepļāpātu.

Iela nenovēršami veda uz katra ciemata centrālo vietu - mazu laukumiņu, pār kuru pletās milzīgas, ļoti skaistas priedes zarotne, un tās ēnā bija novietota galdu un krēslu gūzma. Te atradās maza kafejnīca, kas, tieši kā Anglijas ciematos, darbojās kā vietējais kro­dziņš, kurā izsniedza ne tikai ēdamvielas, bet vienādos daudzumos arī vīnu, tenkas un paļas. Man likās ļoti savādi, ka mūsu kavalkāde, soļodama cauri ciematam, nesatika nevienu dzīvu dvēseli, izņemot sievieti. Ja tas būtu kādā no Korfu nomaļajiem ciematiem, šobrīd mēs jau atrastos klaigājošu, savaldzinātu ciematnieku pūļa ielen­kumā. Taču, kad mēs sasniedzām ciemata centru, iemesls kļuva skaidrs - vai vismaz likās kļuvis skaidrs -, jo lielāko daļu mazo galdi­ņu zem priedes bija aizņēmuši vīrieši, gandrīz visi paveci vīri ar iespaidīgām baltām bārdām, ģērbušies maisveida biksēs, skrandai­nos kreklos un charukias, apbrīnojamās, no spilgti sarkanas ādas dari­nātās kurpēs ar uzliektiem purngaliem, izgreznotiem ar košas krāsas pušķiem. Mūsu grupiņas ierašanos laukuma vīri sveica ar absolūtu klusumu. Viņi vienkārši sēdēja un skatījās uz mums.