- Larij, dārgais, lūdzu, apklusti, - māte neizturēja. - Esmu pārliecināta, ka misters Maktavišs zina labāk. Galu galā šodien /rmana dzimšanas diena.
Tā mēs visi izkāpām uz mola un kādu laiciņu stāvējām, skatīdamies uz visām pusēm un turpinādami savas muļķīgās sarunas.
- Un nu, - Maktavišs teica, - iesim uz ciematu.
Atstājuši Spiro un Taki pieskatīt laivu, mēs devāmies ceļā.
Ciematā bija kādas trīsdesmit vai četrdesmit mājas, visas mazas, balsinātas un spodras, dažas zaļu vīnstīgu pinumos, citas ietītas pur- purkrāsas bugenviliju segā.
Mundrā, militārā soli Maktavišs gāja visiem pa priekšu, izskatīdamies pēc bezbailīga Francijas ārzemju leģionāra, kas gatavojas apspiest arābu dumpi, un mēs vieglā gaitā soļojām aiz viņa.
Ciematā bija tikai viena plata iela, ja to var pagodināt ar šādu nosaukumu, un no tās atzarojās vairākas šauras ejas starp mājām. Kad mēs gājām garām kādai no šim ejām, no mājas izsteidzās sieviete ar jašmaku[3] priekšā sejai, uzmeta mums šausmu pilnu skatienu un steigšus nozuda vienā no ejām. Es vēl nekad nebiju redzējis jašmaku, tāpēc biju milzīgi saintriģēts.
- Kas viņai bija priekšā sejai? - es jautāju. - Vai tas ir kaut kāds apsējs?
- Nē, nē, - Teodors teica, - viņa aplikusi jašmaku. ja cilvēki šajā ciematā ir tik turciski, tu redzēsi, ka lielākā daļa sieviešu aizsedz ar to seju.