vilka četri zirgi un kuros sēdēja seši vīri. Ratos atradās milzīga leduskaste. Tā bija veselas sešas pēdas gara, četras pēdas plata un četras pēdas augsta, darināta no sprīdi biezām plankām un izklāta ar cinka skārdu, starpas piepildot ar zāģskaidām. Bija vajadzīgi seši, krietni muskuļoti vīri, lai to iedabūtu pieliekamajā, un darbā pagāja viss rīts. Galu galā mums nācās izņemt viesistabas verandas stikla durvis un stiept kasti iekšā tādā veidā. Reiz tur novietota, tā pārņēma visu pārējo. Spiro savā mašīnā palaikam piegādāja no pilsētas lielus, garus, pilošus ledus klučus, ar ko kasti piepildīt. Šādā veidā mēs varējām saglabāt sviestu, pienu un olas svaigas krietni ilgu laiku.
- Nē, - māte stingri teica, - es negrasos izkustināt leduskasti no vietas. Nemaz nerunājot par visu citu, tu vari sabojāt tās mehānismu.
- Tai nav nekāda mehānisma, - Larijs aizrādīja.
- Vienalga, to var sabojāt, - māte neatlaidās. - Nē, esmu nolēmusi pilnīgi skaidri. Mēs to neņemsim līdzi. Mēs varam paņemt līdzi labi daudz ledus. Ja mēs to ievīstīsim maisos un tamlīdzīgās lietās, ar to vajadzētu pietikt.
Larijs neko neatbildēja, bet es redzēju viņa acis iezibamies.
Tāpēc ka tā bija mātes dzimšanas diena, ko gatavojāmies svinēt, tā sakot, okeāna vidū, mēs visi bijām ļoti aizņemti, gādājot viņai dāvanas.