- Protams, nejokoju, - Larijs atteica. - Mums vajadzēs atvēsinātus dzērienus, sviestu un tamlīdzīgas lietas.
- Bet Larij, dārgais, - māte teica, - nekļūsti smieklīgs. Tu zini, kas tā bija par sarežģītu operāciju, kamēr mēs to vispār iedabūjām mājā. Mēs nevaram to kustināt.
- Nesaprotu, kāpēc ne, - Larijs paraustīja plecus. - Tas ir pilnīgi iespējams, ja vien saliksim prātus kopā.
- Kas patiesībā nozīmē, - Leslijs piebilda, - ka tu dāļāsi pavēles un ļausi pārējiem visu padarīt.
- Muļķības, - Larijs teica, - tas ir absolūti vienkārši. Galu galā, ja to varēja iedabūt mājā iekšā, jābūt arī kādai iespējai to izdabūt ārā.
Pieminētā leduskaste bija mātes prieks un lepnums. Tajā laikā neviena no attālajām villām nevarēja lepoties ar elektrību, un, ja tāda ierīce kā ar petroleju darbināms ledusskapis jau bija izgudrota, tad Korfu tā, protams, nebija sasniegusi. Māte, nākusi pie slēdziena, ka dzīvot bez ledusskapja ir nehigiēniski, bija uzzīmējusi visai aptuvenu leduskastes shēmu, kādu viņa savos meitenes gados tika lietojusi Indijā. Viņa bija iedevusi uzmetumu Spiro un lūgusi, vai viņš nevarētu dabūt kaut ko līdzīgu.
Spiro bija to drūmi aplūkojis un tad teicis:
- Atstāj to manās ziņās, misis Darels, - un aizgāzelējies uz pilsētu.
Pagāja divas nedēļas, un tad kādu rītu parādījās lieli rati, kurus