El-Sū uzauga misijā. Meitenes māte nomira, kad viņa bija pavisam maziņa, un māsa Alberta kādā vasaras dienā pievāca El-Sū kā no ugunsgrēka izrautu apdeguli, aiz­nesa uz Svētā Krusta misiju un audzināja par dieva kal­poni. El-Sū bija tlrasiņu indiāniete, tomēr pārspēja visas meitenes, kuru dzīslās ritēja puse vai ceturtā daļa balto asiņu. Misijas māsām vēl nekad nebija iznākusi darīšana ar meiteni, kurai piemita tādas pielāgošanās spējas un kura vienlaikus būtu tik enerģiska.

El-Sū bija sprigana, izveicīga un gudra meitene, bet pats galvenais — viņa bija kā uguns, kā pulsējoša dzī­vības liesma, viņas spilgtā personība apvienoja sevī gribu, maigumu un drosmi. Viņas tēvs bija virsaitis, un viņa asinis tecēja meitas dzīslās. El-Sū klausīja tikai tad, kad pati gribēja. Viņa pret .visiem izturējās taisnīgi un var­būt tieši tāpēc bija pārāka par citām matemātikā.

Taču viņa bija pārāka arī citos priekšmetos. Viņa iemā­cījās lasīt un rakstīt angliski tā, kā līdz šim nebija iz­devies iemācīties nevienai meitenei misijā. Viņa dziedāja labāk par citām, un dziesmā viņa pauda savu taisnības izjūtu. Viņa bija māksliniece, un viņas dvēseles uguns tie­cās radīt. Ja viņa no mazām dienām būtu dzīvojusi lab­vēlīgākā vidē, viņa būtu pievērsusies literatūrai un mū­zikai.