Bet viņa bija El-Sū, Klakī-Nā — virsaiša — meita, un viņa dzīvoja Svētā Krusta misijā, kur nebija mākslinieku, tikai sirdsšķīstas māsas, kas interesējās vienīgi par dvēseles tīrību, taisnīgumu un labklājību nemirstības valstībā — debesīs.
Ritēja laiks. El-Sū bija astoņi gadi, kad viņa nokļuva misijā; viņai bija sešpadsmit gadi, un māsas sarakstījās ar sava ordeņa priekšniekiem, gādājot, lai meiteni sūtītu uz Savienotajām Valstīm pabeigt izglītību, kad_ misijā ieradās kāds no viņas cilts ļaudīm un izteica velēšanos parunāt ar El-Sū. Meiteni mazliet biedēja šā cilvēka izskats. Viņš bija netīrs. Šis riebīgais radījums ar nekad nesukātām matu lēkšķēm atgādināja Kalibanu. Viņš neatzinīgi paskatījās uz meiteni un noraidīja piedāvājumu
apsēsties.
— Tavs brālis ir miris, — viņš īsi pavēstīja.
El-Sū šī ziņa sevišķi nesatrieca. Brāli viņa tikpat kā neatcerējās.
— Tavs tēvs ir vecs un vientuļš, — vēstnesis turpināja. — Viņa māja ir liela un tukša, un viņš grib dzirdēt tavu balsi un skatīties uz tevi.
Klakī-Nā viņa atcerējās: viņš bija ciema galva, misionāru un tirgotāju draugs, varens vīrs ar milža muskuļiem, laipnām acīm un valdonīgu raksturu, un viņa stājai piemita primitīvs diženums.
— Pasaki viņam, ka es aiziešu, — El-Sū atbildēja.