Skatītāji saviļņojās, kad uz priekšu lauzās Porportuks.
— Piecsimt dolāru! — viņš skaļi paziņoja un lepni palūkojās apkārt, lai redzētu, kādu iespaidu atstājusi nosauktā summa.
Viņš bija nolēmis izmantot savu lielo bagātību kā rungu, lai apdullinātu sāncenšus jau pašā sākumā. Bet viens no ceļotājiem, lūkodamies uz El-Sū kvēlojošām acīm, pielika klāt vēl-simt dolāru.
— Septiņsimt! — tūlīt atsaucās Porportuks.
— Astoņsimt! — tikpat ātri atbildēja kanādietis.
Porportuks no jauna lika lietā savu rungu.
— Tūkstoš divsimt! — viņš izkliedza.
Rūgti vīlies, ceļotājs padevās. Vairāk neviens nesolīja. Tomijs pūlējās cik spēdams, taču jaunus piedāvājumus kā nevarēja, tā nevarēja izdabūt.
El-Sū uzrunāja Porportuku:
— Tev, Porportuk, derētu labi apdomāt, ko tu dari. Vai esi aizmirsis, ko es tev teicu, — ka es nekad nebūšu tava sieva?
— Tā ir publiska ūtrupe, — iebilda Porportuks. — Es nopirkšu tevi, un visi papīri lai būs, kā pienākas. Es solīju tūkstoš divsimt dolāru. Pagaidām tu esi lēta.
— Sasodīti lēta! — iesaucās Tomijs. — Kas par to, ka es esmu ūtrupnieks? Tādēļ vien man nav liegts pašam piedalīties izsolē. Es dodu tūkstoš trīssimt dolāru.
— Tūkstoš četrsimt, — deva pretī Porportuks.
— Es nopirkšu tevi, un tu būsi mana … mana māsa,—