Karalis atkal nošūpoja galvu un novērsās, lai nebūtu

jāredz Tomija lūdzošās acis. Pa to starpu Akūns bija pievirzījies pavisam tuvu Porportukam. El-Sū vērīgās acis to pamanīja, un, kamēr Toinijs mēģināja piedabūt Eldo­rado karali, lai tas vēlreiz paaugstina likmi, viņa pielie­cās un iečukstēja kaut ko ausī kalpam. Gaisā nebija pa­guvuši izskanēt Tomija vārdi: «Tiek pārdota … Tiek pār­dota … Tiek pārdota …» — kad kalps piegāja pie Akūna un iečukstēja arī viņam kaut ko ausī. Akūns izlikās, ka nav neko dzirdējis, lai gan El-Sū nepacietīgi skatījās uz viņu.

—       Pārdota! — noskanēja Tomija balss. — Pārdota Porportukam par divdesmit sešiem tūkstošiem dolāru.

Porportuks, neomulīgi juzdamies, paraudzījās uz Akūnu. Visu acis bija pievērstas Akūnam, bet viņš nekustināja ne pirksta.

—   Lai atnes svarus, — sacīja El-Sū.

—   Es norēķināšos savā mājā, — teica Porportuks.

—       Lai atnes svarus, — El-Sū atkārtoja. — Jānorēķi­nās te, lai visi redz.

No faktorijas atnesa zelta svarus, bet Porportuks pa to laiku aizgāja uz māju un atgriezās kopā ar kādu vīru, kas stiepa uz muguras aļņādas maisus ar zelta smiltīm. Bez tam Porportukam ar šauteni rokā sekoja vēl viens vīrs, kas nenolaida acu no Akūna.

—       Te būs parādzīmes un ķīlu zīmes par piecpadsmit- tūkstoš deviņsimt sešdesmit septiņiem dolāriem un septiņ­desmit pieciem centiem, — teica Porportuks.