El-Sū paņēma papīrus un sacīja Tomijam:

—   Lai būtu apaļi sešpadsmit tūkstoši.

—       Atliek samaksāt desmittūkstoš dolāru zeltā, — teica Tomijs.

Porportuks pamāja ar galvu un atsēja vajā maisus. El-Sū, stāvēdama ūdens malā, saplēsa papīrus driskās un palaida pa vējam Jukonā.

Sāka svērt zelta smiltis, bet tad notika aizķeršanās.

—  Rēķināsim, protams, septiņpadsmit dolāru uncē, — Porportuks teica Tomijam, kad tas sāka regulēt svarus.

—   Nē, sešpadsmit, — asi teica El-Sū.

—   Pie mums visur ir pieņemts rēķināt zelta smiltis par septiņpadsmit dolāriem uncē, — iebilda Porportuks, — un šis ir lietišķs darījums.

El-Sū iesmējās.

—   Tas ir jauns paradums, — viņa sacīja. — .Tas tika ieviests šopavasar. Pērn un agrāk rēķināja sešpadsmit dolāru uncē. Kad mans tēvs aizņēmās naudu, tad rēķi­nāja sešpadsmit dolāru. Kad viņš pirka veikalā preces par naudu, ko bija aizņēmies no tevis, tad par vienu unci viņš dabūja miltus par sešpadsmit, nevis par sep­tiņpadsmit dolāriem. Tāpēc tu rēķināsi par mani nevis septiņpadsmit, bet sešpadsmit dolāru.

Porportuks kaut ko norūca un lika svērt smiltis.

—   Sasver tās trīs daļās, Tomij, — teica El-Sū. — Tūk­stoš dolāru te, trīstūkstoš te, bet seštūkstoš dolāru, lūk, te.

Darbs virzījās uz priekšu gausi, un, kamēr tika svēr­tas zelta smiltis, visu skatieni bija pievērsti Akūnam.