— Viņš gaida, kad būs atdota nauda, — kāds ieminējās, un šie vārdi aplidoja pūli; ļaudis gaidīja, ko Akūns darīs, kad viss būs nokārtots. Arī Porportukam līdzi atnākušais cilvēks ar šauteni gaidīja un skatījās uz Akūnu.
Beidzot svēršana bija galā un zelta smiltis gulēja uz galda trīs tumši dzeltenās kaudzītēs.
— Te ir trīstūkstoš dolāru, mana tēva parāds sabiedrībai, — teica El-Sū. — Ņem tos, Tomij, un nodod sabiedrībai! Te stāv četri sirmgalvji, Tomij. Tu viņus pazīsti. Bet te ir tūkstoš dolāru. Ņem tos un gādā, lai sirmgalvji vienmēr būtu paēduši un viņiem netrūktu tabakas!
Tomijs sabēra zeltu atsevišķos maisiņos. Uz galda palika seši tūkstoši dolāru. El-Sū ar liekšķerīti pagrāba smiltis un, negaidot pagriezusies, kā zelta lietu izbēra Jukonā. Kad viņa otrreiz iedūra liekšķerīti zelta smiltīs, Porportuks satvēra viņu aiz rokas.
— Tas ir mans, — viņa mierīgi teica. Porportuks palaida roku vaļā un, zobus griezdams, caur pieri
noskatījās, kā viņa izber upē visas zelta smiltis līdz pēdējam graudiņam.
Pūlis raudzījās tikai uz Akūnu, bet Porportuka kalps, turēdams pirkstu uz gaiļa, pagrieza šauteni pret Akūnu, kas stāvēja kādu jardu no viņa. Taču puisis bija pavisam mierīgs.
— Raksti augšā pirkuma papīru, — drūmi teica Porportuks.