Šis ir stāsts par vīru, kas nemācēja novērtēt savu sievu, un par sievieti, kas bija parādijusi viņam pārāk lielu godu, kļūdama viņa sieva. Starp citu, stāstā darbojas arī jezuītu priesteris, par kuru ir zināms, ka tas nekad nav melojis. Priesteris bija piederīgs Jukonas novada, pie tam šeit ļoti nepieciešams, bet abu pārējo parādīšanas šinīs malās bija pilnīga nejaušība. Tie piederēja pie tās dīvaino klejoņu sugas, kuri vai nu auļo zelta drudža viļņa pašā korē, vai ari velkas tam astē.

Edvins Bentams un Greisa Bentama bija klejoņi — no tiem, kas velkas astē, jo tūkstoš astoņsimt deviņdesmit septītā gada Klondaikas zelta drudža vilnis jau sen bija noplīīdis lejup pa lielo upi un izsīcis bada apsēstajā Dau- sonas pilsētā. Kad Jukona pēc lielā darba slēdza satik­smi un nolikās uz ziemas gulu zem trīs pēdas biezas le­dus kārtas, šis klaiņojošais pāris atradas pie Piecu Pirk­stu krācēm, no kurienes līdz Zelta Pilsētai vēl bija daudzu miegu ilgs ceļš uz ziemeļiem.

Rudeņos šeit mēdza kaut daudz liellopu, tā ka gaļas atkritumu sakrājās liela kaudze. Edvina Bentama un viņa sievas trīs ceļabiedri aplūkoja šo depozītu, galvā šo to aprēķināja, atskārta, ka te ir īsta «zelta bedre», un no­lēma palikt tepat. Augu ziemu viņi pārdeva maisus ar kauliem un sasalušām ādu leskām nobadojušos suņu pa­jūgu īpašniekiem.