Viņi prasīja pavisam mērenu cenu — dolāru mārciņā, pie tam preci izsniedza bez izlases. Pēc sešiem mēnešiem, kad saule atgriezās un Jukona pamo­dās, viņi apjoza jostas ar smagiem naudas makiem un aizceļoja atpakaļ uz Dienvidzemi, kur dzīvo līdz šim brī­dim, dižīgi melodami par Klondaiku, ko nav ne acīs redzējuši.

Edvins Bentams bija laisks zellis un, ja sieva viņu ne­tirdījusi, droši vien mīļu prātu būtu dalījies ienākumos no spekulācijas ar suņu barību. Bet sieva apelēja pie viņa iedomības, iestāstīja, cik šis esot dižens un stiprs, ka tāds vīrs kā viņš spējot pārvarēt visus šķēršļus un katrā ziņā iegūšot zelta aunādu. Tā nu viņš varonīgi izrieza apakš­žokli, savu daļu kaulu un ādas lesku pārdeva par nartām ar vienu suni un vērsa sniegkurpes pret ziemeļiem. Nav vajadzības apgalvot, ka Greisas Bentamas sniegkurpes ne brīdi neļāva viņa iemītajām pēdām atdzist. Vēl vairāk, viņu pārbaudījumi nebija ilguši ne trīs dienas, kad vīrs jau sekoja sievai pa pēdām, bet sieviete mīdija taku, iedama priekšgalā. Protams, ja redzes lokā kaut kur pa­rādījās cilvēks, pozīcija acumirklī izmainījās. Tā viņa vīrišķība palika neaptraipīta to ceļinieku acīs, kuri kā rēgi paslīdēja garām pa kluso taku. Ir tādi vīrieši pasaulē.

Kā tas noticis, ka šāds vīrietis un šāda sieviete devuši solījumu turēties kopā labās un ļaunās dienās, tas šim stāstām nav svarīgi. Tamlīdzīgi gadījumi ir zināmi mums visiem, un cilvēki, kas tos analizē vai pat pārāk sīki iz­taujā par tiem, riskē zaudēt skaisto ticību tam, ka pa­saulē viss iekārtots mērķtiecīgi.