Arī Greisa Bentema, mazgādama skārda bļodiņas savā piekalnes būdiņā, bieži vien paraudzījās lejup uz Eldorado strautu un sapņoja — un tāpat ne jau par iežu kaudzēm vai zelta smiltīm. Viņi sastapās bieži, jo taka uz vienu iecirkni šķērsoja otrējo, un ir tik daudz par ko runāt, kad Ziemeļzemē pienācis pavasaris, bet nevienu vienīgu reizi, ne ar acu mirkšķi, ne ar lūpu kustību, viņi neļāva ierunāties savam sirdīm.
Tā nu tas bija pašā sākumā. Bet kādu dienu Edvins Bentems kļuva brutāls. Visi puikas ir tādi, pie tam, būdams viens no Franču pakalna karaļiem, viņš bija kļuvis iedomīgs un augstu vērtēja savas spējas, aizmirsdams, ka pateicību par visu to parādā sievai. Vortons vēl tai pašā dienā, padzirdis par notikušo, sagaidīja Greisu uz taciņas un teica tai dedzīgus vārdus. Tie Greisu darīja ļoti laimīgu, kaut gan viņa nemaz negribēja klausīties un lika Vortonam apsolīties nekad vairs neko tādu nerunāt. Viņas stunda vēl nebija situsi.
Bet saule jau posās atceļā uz ziemeļiem, pusnaktī tumsu nomainīja tēraudainais ausmas blāvums, sniegs pamazām vien izzuda, ūdeņi atkal gāzās pāri ledus sagulu sliekšņiem, un sākās zelta skalošanas laiks. Dienu un nakti dzeltenais māls un sadrupinātie upju gultņu ieži drāzās cauri slūžu trumuļiem, maksādami meslus Dien- vidzemes stiprajiem vīriem. Un šajā satraukumu laikā pienāca Greisas Bentemas stunda.