Visiem mums agri vai vēlu pienāk šī stunda — tas ir. tiem no mums, kuri nav pārāk miegaini. Dažs labs cilvēks ir godīgs un krietns nevis tāpēc, ka augsti vērtētu tikumību, bet vienkārši aiz slinkuma. Tie no mums, kuri zina, kas ir kārdinājums, to sapratīs.
Kamēr Edvins Bentenis stāvēja Forksas bārā pie letes un lika nosvērt maisiņu ar zelta smiltīm — pārāk daudz šādu smilšu viņš aizlaida pāri šai priežkoka letei —, viņa sieva nokāpa no pakalna un ieslīdēja Klaida Vortona būdā. Vortons nebija viņu gaidījis, tomēr tas itin neko negrozīja. Un nākotnē daudz ciešanu un nevajadzīgu gaidu būtu pagājis secen, ja tēvs Rubo nebūtu to pamanījis un nogriezies sāņus no galvenā ceļa gar strautu.
— Mans bērns …
— Paga, paga, tēvs Rubo! Kaut gan nepiederu pie jūsu ticības, tomēr visu cieņu jums, bet jūs nedrīkstat stāties starp mani un šo sievieti!
— Vai jūs apzināties, ko darāt?
— Vai es apzinos! Ja jūs būtu pats visvarenais dievs, ieradies, lai mestu mani mūžīgās ugunīs, es paliktu pie
sava!
Greisu Vortons bija nosēdinājis uz ķeblīša un pats kaujas gatavībā nostājies tai līdzās.
— Jūs sēdieties tur krēslā un cietiet klusu, — viņš teica priesterim. — Tagad ir mana kārta runāt. Jūsējā būs pēc tam.