Tēvam Rubo bija dots rīkojums atstāt augšgala novadu un atgriezties pie savas tumšādainās draudzenes Minukā. Tur esot uzradušies bal­tie cilvēki, un tagad indiāņi pārāk maz sava laika ziedojot zvejai, bet pārāk daudz — zināmai dievībai ar pagaidu mitekli neskaitāmās melnās pudelēs. Tā kā arī Meilmutam Kidam bija darīšanas lejgala novados, tad viņi ceļoja kopa.

Tikai viens vienīgs vīrs visā Ziemeļzemē pazina cilvēku, vārdā Pols Rubo, un šis vīrs bija Meilmuts Kids. Tikai viņa priekšā tēvs Rubo atļāvās nomest priestera ietērpu un parādīt savu dvēseli tādu, kāda tā ir. Un kāpēc arī ne? Šie divi cilvēki pazina viens otru. Vai tad viņi nebija dalījuši savā starpā pēdējo zivs kumosiņu, pēdējo taba­kas šķipsniņu, vispēdējās, visdziļāk slēptās domas gan Beringa jūras tukšajos plašumos, gan Lielās Deltas neat- mudžināmajos labirintos, gan drausmīgajā ziemas ceļo­juma no Barova raga līdz Porkjupainai?

Tēvs Rubo, spēcīgi pakšķinādams savu daudz pieredzē­jušo pīpi, raudzījās sarkanajā saules diskā, kas skumīgi kavējās virs ziemeļpuses apvāršņa. Meilmuts Kids uz­vilka pulksteni. Bija tieši pusnakts.

— Nenokar galvu, vecais! — Kids, acīm redzot, atkal uzņēma kādas aizsāktas sarunas pavedienu. — Šādus me­lus dievs noteikti piedos. Es tev to pateikšu ar kāda dzej­nieka vārdiem, un viņš arvien trāpa naglai uz galvas: