— Es nemaz neapskatījos, es… — Edvina Bentema acis ar aizdomām pavērās blakusistabas durvīs, tad pievērsās priesterim. Tas pakratīja galvu, tomēr Bentema aizdomas, šķiet, neizgaisa.
Tēvs Rubo, vienā elpas vilcienā klusībā noskaitījis īsu lūgšanu, piecēlās. — Ja nu jūs man neticat, tad… — Viņš izlikās, ka grasās atvērt durvis.
Priesteri nekad nemelo. Edvins Bentems to bija bieži dzirdējis un par to nešaubījās.
— Protams, ticu, tēvs! — viņš steigšus pārtrauca. — Es tikai nevarēju saprast, kur mana sieva palikusi, un
nodomāju, sak, varbūt… Jādomā, viņa būs aizgājusi pie misis Stentonas uz Franču aizu. Jauks laiciņš, vai ne? Vai esat dzirdējuši jaunākās ziņas? Miltu cena esot nokritusi uz četrdesmit dolāriem par simt mārciņām, un stāsta, ka che-cha-quas bariem vien braucot pa upi lejup. Bet nu gan man jāiet. Palieciet sveiki!
Durvis aizcirtas, un pa logu viņi noskatījās, kā Edvins Bentems aiziet uz Franču aizas pusi turpināt meklējumus.
Dažas nedēļas vēlāk, tikko bija noskrējuši jūnija palu ūdeņi, divi vīri iegrūda laivu straumes vidū un apmeta tauvu ap garām peldošu priedes baļķi. Tas sastiepa nostiprināto tauvu un sāka rāvieniem vien vilkt trauslo kuģīti uz priekšu gluži kā velkonis.