Edvins Bentams bija puika, nelaimīga kārtā iekļuvis vīra ādā, — puika, kas spēj pašapmierināti saplucināt tauriņu, noraujot tam spārnu pēc spārna, bet gļēvās bailēs raujas čokurā, saticis kārnu nekauņu, uz pusi mazāku par sevi. Tas bija egoistisks brēkulis, paslēpies aiz vīra ūsām un staltā stāva, un slīdēja dzīvei pa virsu, aizsedzies ar plānu kultūras un uzvedības plēvīti. Jā, viņš bija klubu biedrs un sabiedrībā atzīts cilvēks — viens no tiem, kādi grezno saviesīgus sarīkojumus, ar neattēlojamu aizrautību gvelzdami brīnumainas aplamības; no tiem, kas lielās pilnā rīklē, bet činkst, ja iesāpas zobs; no tiem, kas, sievieti apprecēdami, pārvērš tas dzīvi lielākā ellē, nekā to spētu visļaunprātīgākais izvirtulis, kādi mēdz bradāt pa aizliegtam ganībām. Šādus cilvēkus mēs sastopam ik uz soļa, tomēr reti kad uzzinām, kas tie ir īstenībā. Tos var iepazīt apprecot, otrs labakais līdzeklis iepazīšanai — ēst ar tiem no vienas bļodas un gulēt zem vienas segas kādu … nu, teiksim, nedēļu, — ar šo laiciņu pilnīgi pietiek.
No pirmā acu uzmetiena Greisa Bentama likās tikai trausla, piemīlīga meitenīte, tuvāk iepazīstoties ar viņu, atklājās dvēsele, kādai līdzās paša dvēsele šķiet sīka un niecīga, pie tam Greisa bija apveltīta ar tā dēvēto mūžīgo sievišķību.