Pagāja daži gadi.

Londona jau skaitīja savas pastāvēšanas piecpadsmit gadsimtus, un tiem laikiem tā bija liela pilsēta. Tajā dzīvoja ap simttūkstoš iedzīvotāju, daži pat apgalvoja, ka divtik daudz. Ielas bija ļoti šauras, līkas un netīras — sevišķi tajā pilsētas daļā netālu no Temzas tilta, kur dzīvoja Toms Ken- tijs. Nami bija no koka, pie tam otrais stāvs tika būvēts pla­tāks par pirmo, trešais stāvs izbīdīja savus elkoņus pāri otra­jam vēl vairāk uz ielas pusi, tā ka, jo augstāk nāca nams, jo tas kļuva platāks. Namu stiegrojumu veidoja resni baļķi, kurus lika krustiski, starpas aizpildīja ar dēļiem un plankām, ko savukārt apklāja ar apmetumu, bet pašus baļķus nokrā­soja, lūkojoties pēc īpašnieka gaumes, sarkanā, zilā vai melnā krāsā, kādēļ nami izskatījās ļoti dekoratīvi. Logus taisīja šau­rus, rāmji ar mazām rombveida rūtiņām bija verami uz ār­pusi, iekārti cilpās tāpat kā durvis.

Namelis, kurā dzīvoja Toma tēvs, atradās ļoti netīrā, «aklā» ieliņā pie Pudingleinas, un šo ieliņu sauca par Atkri­tumu laukumu. Tas bija neliels, pussagruvis; nedrošs name­lis, kurā cita pie citas dzīvoja nabadzīgas ģimenes. Kentiju ģimene mitinājās vienā istabā ceturtajā stāvā. Istabas kaktā tēvam un mātei bija ierīkots kaut kas gultai līdzīgs, turpretim