'Velsas princis — Anglijas troņmantnieka tituls.
Toms, viņa vecāmāte un divas māsas, Betija un Nanija, nepazina tādu" ierobežojumu: viņu rīcībā bija visa grīda, un viņi varēja gulēt, kur to atrada par labāku. Viņiem piederēja ari divu trīs segu skrandas un daži klēpji satrunējušu salmu, taču, lai arī kā mēs gribētu, šīs mantas nevaram saukt par gultu. Rītos viss tika samests kaut kur kaktā vienā kaudzē, bet vakarā katrs izvēlējās guļvietai to, ko nu vajadzēja.
Betija un Nanija bija labsirdīgas piecpadsmit gadus vecas meitenes, dvīņumāsas, taču apbrīnojami netīras un noskran- dušas, pie tam pilnīgi nemācītas. Uz mata tāda pati bija arī viņu māte. Toties tēvs ar vecomāti bija tīrie sātani. Katrā izdevīgā gadījumā viņi piedzērās, dzērumā mūžīgi kāvās savā starpā vai ar citiem, kas gadījās pa kājām; vai nu piedzēruši, vai skaidrā prātā abi cita nekā nedarīja kā lamājās un lādējās. Džons Kentijs pārtika no zagšanas, vecāmāte — no ubagošanas, un bērnus viņi izaudzināja par ubagotājiem, nevarēdami tos izrrtācīt par zagļiem.
Tumšo ļautiņu vidū, kuri apdzīvoja minēto namu, mita arī vecs, labsirdīgs garīdznieks, ko karalis bija padzinis no amata un mitekļa ar dažiem grašiem pensijas mēnesī.