Vai šajā gadījumā var būt kādas šaubas, milord? Protams, ka viņš ir princis, — vai gan es viņu nepazīstu, pie tam drīz viņš būs karalis; jums derētu to iegau­mēt un par to domāt vairāk nekā par citu!

Saruna vel turpinājās, un lords Sentdžons visiem spēkiem pūlējās nolīdzināt savu nepiedodamo kļūdīšanos, atkārtoti ap­galvojot, ka tagad viņa ticība pilnīgi nostiprināta un šaubas vairs neuzmāksies. Tad lords Hertfords atlaida savu amata biedru un palika viens pats, lai būtu nomodā par princi. Drīz vien viņš nogrima dziļās domās un, jo vairāk domāja, jo vai­rāk uztraucās. Beidzot viņš sāka soļot pa istabu un murmi­nāja:

—   Blēņas! Viņam vajag būt princim! Visā Anglijā ne­atradīs tādu traku cilvēku, kurš ņemtos apgalvot, ka ir iespē­jama tik pārsteidzoša divu cilvēku līdzība, kuri pie tam nav asinsradinieki. Un, ja arī tā būtu, — kādā neizskaidrojamā kārtā viņi nejauši nokļuvuši viens otra vietā? Nē, tas viss ir nieki, muļķīgas iedomas!

Brīdi vēlāk viņš turpināja»

—   Nu labi, pieņemsim, ka viņš ir krāpnieks un uzdodas par princi, tas būtu dabiski, tur nav nekā neiespējama. Bet vai gan piedzīvots, ka krāpnieks, kuru visi atzinuši, gan pats karalis, gan galms, atsakās no sava vārda un raisās vaļā no sa­sniegtā augstā stāvokļa? Nē, zvēru pie svētā Svitina dvēseles, tas nav iespējams! Viņš ir īstais princis, kas kļuvis vājprā­tīgs.