Atvainojiet manu pārdrošību, milord, bet es tiešām būtu ļoti pateicīgs, ja jūs mani pārliecinātu, ka manas šaubas ir bez pamata, bet man neiziet no prāta viņa apgalvojumi, ka viņš neesot princis…

—  Klusējiet, milord! Jūsu runa ir valsts nodevība! Vai aiz-; mirsāt karaļa pavēli? Jūsos klausoties, es topu līdzvainīgs valsts noziegumā.

Lords Sentdžons nobālēja un pasteidzās piebilst:

—  Esmu kļūdījies, es atzīstu to. Nenododiet mani, piedo-; diet man savā žēlsirdībā, un es nekad vairs nedomāšu, nevie­

nam neieminešos par to! Neesiet bargs pret mani, milord, citādi esmu zudis!

—   Diezgan, milord! Ja jūs dodat vārdu ne ar vienu par šo lietu vairs nerunāt — viss paliks mūsu starpā. Bet tā vien par maz: jums jāizdzen visas šaubas. Viņš ir manas māsas dēls, viņa balss, seja, sejas izteiksme, kustības man pazīstamas no pašas viņa dzimšanas. Neprāts var smadzenēs izsaukt lielas pārmaiņas, daudz lielākas nekā tās, uz kurām jūs norādījāt. Atcerieties vien veco baronu Mārliju, kas, sajucis prātā, ne­pazina vairs savu seju, ko bija redzējis sešdesmit gadu, un tu­rēja to par citu. Viņš gan sauca sevi par Marijas Madaļas dēlu, gan apgalvoja, ka viņa galva taisīta no spāniešu stikla, un, taisnību sakot, nevienam neļāva tai piedurties, baidoties, ka kāds to nejauši nēsāsit.