Džordžs Platens nespēja apslāpēt ilgas balsī. Tas nebija iespējams.

— Rīt pirmais maijs, — viņš teica. — Olimpiskās spēles!

Džordžs apgriezās uz vēdera un pār gultas galu vērās savā istabas biedrā. Vai viņš nemaz to nejūt? Vai uz viņu tas ne¬atstāj nekādu iespaidu?Džordža seja bija kalsna, un pusotra gada laikā, ko viņš bija pavadījis Namā, tā bija kļuvusi vēl kalsnāka. Augums stiegrains, zilo acu skatiens tikpat spraigs, kā vienmēr bija bijis, un brīdī, kad viņa pirksti sažņaudza gultas pārklāju, tajās pavīdēja sagūstīta dzīvnieka izteiksme.

Džordža istabas biedrs pacēla skatienu no grāmatas, centās noregulēt gaismas lī¬meni sienā netālu no krēsla. Hali Omani bija nigērietis. Viņa tumšbrūnā āda un masīvie sejas vaibsti šķita īsts miera ie¬miesojums, olimpisko spēļu pieminēšana tiņu nesatrauca.

Hali pacietība un labsirdība Džordžam daudz bija līdzējusi, kad tās tik ļoti vajadzēja, bet pat pacietības un labsirdības kādreiz varēja būt par daudz. Vai tad šis bija tas brīdis, kad jāsēž šeit kā tumša, silta koka statujai?

Džordžs prātoja, vai arī viņš kļūs tāds pats pēc desmit gadiem, kurus būs te pavadījis, un nikni noraidīja šo domu. Nē!

to>Viņš izaicinoši teica: — Domāju, ka tu "ļau esi aizmirsis, ko maijs nozīmē.