Otrais atbildēja: — Es ļoti labi atceros, ko tas nozīmē. Tas' nenozīmē neko! Tieši tu esi tas, kas to ir aizmirsis. Tev, Džordž Platen, maijs nenozīmē neko, un, — viņš piemetināja, — tas neko neno¬zīmē arī man, Hali Omani.

Džordžs teica: — Ierodas kuģi pēc jau¬niem speciālistiem. Un tas viss neko neno¬zīmē?

— Itin neko. Ko tad lai es, tavuprāt, daru? — Omani vilka pirkstu pa grūti saprotamu vietu grāmatā, ko lasīja, un viņa lūpas bez skaņas kustējās līdzi.

Džordžs viņu vēroja. Pie velna, viņš do¬māja, kaukt, plosīties — vismaz tik daudz tu varēji. Nu, iedunkā mani, dari kaut ko.

Viņš vienīgi vēlējās nebūt tik vientuļš savās dusmās. Vēlējās, kaut nebūtu viens pats tik pārpilns aizvainojuma, vienīgais,' |^s mira lēnā nāvē.

I Labāk bija pirmajās nedēļās, kad Visums viņu nomāca kā mazs vājas gaismas un skaņu karkass. Bija labāk, kad Omani vēl nebija parādījies pie apvāršņa un ievil¬cis viņu atpakaļ dzīvē, kas nebija dzīvo¬šanas vērta.

Omani! Viņš bija vecs! Viņam bija vis¬maz trīsdesmit. Džordžs domāja: vai arī es tāds būšu trīsdesmit gadu vecumā? Vai arī es divpadsmit gadu laikā tāds kļūšu?

Un, baidīdamies tāds kļūt, viņš uzkliedza Omani: — Vai tu reiz beigsi lasīt to muļ¬ķīgo grāmatu?